Tas īpaši attiecas uz dabas aizsardzību. Biķa ieskatā tai jābūt sistemātiskai, balstītai skaidros mērķos un ilgtermiņa zemes izmantošanas politikā. Jāspēj precīzi definēt, ko konkrētā teritorijā aizsargā, kāpēc tas tiek darīts un kā būs vērtējams rezultāts. Savukārt gadījumos, kad sabiedrības interesēs tiek ierobežota saimnieciskā darbība, jābūt arī skaidrībai par taisnīgu kompensāciju un tās finansējuma avotiem.

Mežs vienlaikus ir dabas vērtība, resurss un darbavieta, tādēļ lēmumus par tā izmantošanu nevar reducēt līdz savstarpēji izslēdzošiem saukļiem.

Aicinājumam vairāk būvēt no koka un vienlaikus mazāk cirst nepieciešams pamatots risinājums – kā nodrošināt koksnes pieejamību, samazināt zudumus, attīstīt pārstrādi un izvērtēt importa ietekmi.

Viena iespējamā pārkāpuma dēļ nedrīkst nicināt visu nozari, mežsaimniekus, zinātniekus vai dabas aizsardzības speciālistus – pārmetumiem jābalstās faktos, nevis pieņēmumos.

To, runājot par patlaban aktuālo diskusiju saistībā ar seno priežu nociršanu Rucavas apkaimē, uzsver Uldis Biķis. Viņa ieskatā iespējamais pārkāpums ir rūpīgi jāizmeklē, noskaidrojot, kā cirsma tika sagatavota, kādi dati par dabas vērtībām bija pieejami un kādus norādījumus saņēma darbu veicēji. Vienlaikus dabas vērtību apzināšanai un saglabājamo koku noteikšanai jābūt neatņemamai plānošanas procesa daļai vēl pirms ciršanas.

Sarunā īpaši izcelts arī jēdziens elitocīds – kompetentu un sabiedrībai nozīmīgu cilvēku sistemātiska diskreditēšana, viņu autoritātes graušana un izstumšana no publiskās dzīves.

Tas notiek, ja argumentētu lēmumu un darba rezultātu izvērtēšanu aizstāj nepārbaudīti apgalvojumi, sagrozīti fakti, personiski uzbrukumi un reputācijas graušana. Ar vārdu “elite” šajā kontekstā nav domāta privileģētā grupa, bet cilvēki, kuri ar zināšanām, pieredzi un atbildību rada nozīmīgu ieguldījumu sabiedrībā – skolotāji, ārsti, zinātnieki, inženieri, uzņēmēji, valsts pārvaldes profesionāļi un pilsoniskās sabiedrības līderi.

Nedrīkst bez pierādījumiem nicināt uzņēmējus, pašvaldību vadītājus un citus līderus, kuri uzņemas atbildību, atjauno, sakārto un bieži pieņem grūtus, arī nepopulārus lēmumus.

Kritika demokrātijā ir nepieciešama, taču tai jābūt pamatotai, nevis vērstai uz cilvēka nepamatotu noniecināšanu. Pretējā gadījumā sabiedrība pati rada vidi, kurā profesionāļiem drošāk šķiet nedarīt un neiesaistīties. Tomēr skolas, ceļi, ražotnes un citi svarīgi projekti tik un tā būs jānoved līdz galam – un kādam tas būs jādara.

Latvijas attīstībai nepieciešama politiskā un sabiedriskā kultūra, kurā var asi diskutēt par idejām, finansējumu un lēmumu sekām, vienlaikus saglabājot cieņu pret cilvēku un atbildību par savu rīcību. Priekšvēlēšanu laikā tas nozīmē prasīt politiķiem skaidras atbildes: kā viņu solījumi savstarpēji saskanēs, kādi būs rezultāti un no kādiem līdzekļiem ieceres tiks finansētas.

Ar visu Ulda Biķa interviju “Par Latvijas attīstību un valstiskumu” aicinām iepazīties portālā Zemeunvalsts.lv.

Uz interviju